Datorprogrammatūra jeb vienkārši programmatūra ir jebkurš mašīnlasāmu instrukciju kopums, kas datora procesoru virza veikt konkrētas darbības. Datoru programmatūra ir pretstats datortehnikai, kas ir datoru fiziskā sastāvdaļa. Datortehnika un programmatūra ir viena otrai nepieciešamas, un nevienu no tām nav iespējams reāli izmantot bez otras. Izmantojot muzikālu analoģiju, datortehnika ir kā mūzikas instruments, bet programmatūra - kā notis, kas tiek atskaņotas uz šī instrumenta. Datoru programmatūra ietver datorprogrammas, bibliotēkas un ar tām saistīto dokumentāciju. Dažkārt vārdu "programmatūra" lieto arī šaurākā nozīmē, ar to saprotot tikai lietojumprogrammatūru. Programmatūru glabā datora atmiņā, un tā ir nemateriāla, t. i., tai nevar pieskarties. Zemākajā līmenī izpildāmais kods sastāv no mašīnvalodas instrukcijām, kas raksturīgas atsevišķam procesoram - parasti centrālajam procesoram (CPU). Mašīnvaloda sastāv no bināro vērtību grupām, kas apzīmē procesora instrukcijas, kuras maina datora stāvokli no iepriekšējā stāvokļa. Piemēram, instrukcija var mainīt vērtību, kas glabājas konkrētā glabāšanas vietā datorā - lietotājam tieši nav novērojama ietekme. Instrukcija var arī (netieši) izraisīt kaut kā parādīšanos datorsistēmas displejā - stāvokļa maiņu, kas būtu redzama lietotājam. Procesors izpilda instrukcijas tādā secībā, kādā tās ir dotas, ja vien tam nav dots rīkojums "pārlēkt" uz citu instrukciju vai tas nav pārtraukts. Mašīnvalodā rakstītu programmatūru sauc par "mašīnkodiem". Tomēr praksē programmatūru parasti raksta augsta līmeņa programmēšanas valodās, kuras cilvēkiem ir vieglāk un efektīvāk lietot (tuvāk dabiskajai valodai) nekā mašīnvalodu. Augsta līmeņa valodas tiek tulkotas mašīnvalodā, izmantojot kompilāciju vai interpretāciju, vai abu veidu kombināciju. Programmatūru var rakstīt arī zema līmeņa asamblēšanas valodā, kas būtībā ir neskaidra mašīnvalodas mnemoniska atveidošana, izmantojot dabiskās valodas alfabētu. Asamblēšanas valodu mašīnkodā tulko, izmantojot asembleri.